Atbilde ir nē!

Šis mūžīgais sieviešu sapnis – lai viņš mani iekaro, lai viņš ir princis baltajā zirgā, kas atbrauks man pakaļ, cīnīsies par mani, dievinās mani! Un ar „iekaro” visbiežāk tiek saprasts tas, ka pēc pirmajiem dažiem „nē” meitene pati iekritīs viņam klēpī un zvērēs mūžīgu mīlu. „Nē”, protams, tiek pateikti tikai tāpēc, lai nedaudz patielētos, jo, ja piekritīsi uzreiz, būsi jauka m*uka, viņam pazudīs interese un viņš aizies pie citas, kura būs noslēpumaināka, neteiks par sevi īsti neko un nepiekritīs nekam un ne par ko, vismaz dažas pirmās reizes.

Bet kā tad ir gadījumos, ja es saku „nē” ne tāpēc, ka negribu zaudēt savu nepieejamības oreolu, bet tāpēc, ka man jau ir kāds cits vai arī konkrētais puisis mani tiešām nesaista? Es parasti nemēdzu vazāt aiz deguna un runāt randiņus, tikai pēdējā minūtē pasakot, ka es esmu aizņemta. Jā, es runāju ar svešiem vīriešiem, es pat mēdzu atbildēt uz viņu jautājumiem, kas varētu tikt uztvertas kā iepazīšanās frāzes. Es neesmu nekādu jocīgu sektu un reliģiju piekritēja, kur būtu liegts sazināties ar citiem vīriešiem, man arī šķiet, ka vienkārša runāšanās nav nekāds trauksmes zvans tam, ka esmu neapmierināta ar esošo situāciju, it īpaši mūsdienās, kur – ak vai! Vīrieši un sievietes strādā kopīgās darbavietās un pat bērnudārzos un skolās ir kopīgas grupiņas un savstarpēja komunikācija vīriešu un sieviešu starpā nav novēršama. Taču, tiklīdz cilvēks sāk atklāti teikt, ka viņš grib kaut ko man nepieņemamu, es uzreiz arī pasaku, ka esmu aizņemta, vai arī: „neesi mans tips, piedod”. Tas arī viss. Man nav jāizdomā liktenīgas frāzes, kāpēc es kādā brīdī nevaru vai negribu ierasties, man nav jāpinas melos un izdomājumos, ir ļoti vienkārši – patiesība.

Tam, kas seko tālāk, es aizvien neesmu radusi izskaidrojumu. Ja es atsaku tāpēc, ka man jau ir kāds cits, labākajā gadījumā es dabūju dzirdēt frāzi „kā tu zini, ka viņš ir īstais?” Tomēr visbiežāk manam atteikuma iemeslam, ka esmu uzticīga seko: „tu esi jauna un stulba, un tavā vecumā vēl būtu ar visiem jāsatiekas, sēdēsi mājās un būsi uzticīga, kad aiziesi pensijā”. Interesanti, kas notiek, kad šie liktenīgie īstie vīrieši satiek savas otras puses, vai arī tām tiek ieteikts turpināt veidot attiecības malā un gulēt ar ko pagādās? Labprāt kādreiz dzirdētu kādu brīvo attiecību piekritēja stāstu, kā tas ir un kā psiholoģiski ar to ir iespējams sadzīvot.

Kas notiek, ja es atbildu, ka puisis nav mans tips? Tad ir vēl vienkāršāk „tu jau mums esi sadomājusies no sevis sazin ko, bet īstenībā neesi nekas!”. Vēl pirms dažām minūtēm man tika bārstīti komplimenti, ne es pirmā uzsāku sarunu, ne man ko vajadzēja un te pēkšņi tādi pāvērsieni, ka tomēr Narciss esmu es, kā es atļāvos viņu atraidīt? Varbūt tā ir mana vaina, ka uz komplimentiem es atbildu ar smaidu un „paldies”? Varbūt pareizāk būtu uzreiz atcirst – tu man nepatīc/man ir cits, otvaļi?

Tagged as: attiecības, sekss