Mēs esam kopā jau X gadus. Ir bijis viss. Šķiršanās, lai brauktu strādāt baltā verga darbu ārzemēs. Bijušās meitenes, kas jaucas attiecībās. Ļaunās māsas, kuras acīs skatīdamās ņirgājas un saka „brālīt, nu varēji jau labāk”. Strīdi, aizcirstas durvis, aizvainojums un nedēļām, mēnešiem un gadiem krājies aizvainojums. Nepateiktie vārdi… Randiņi ar citiem. Aizmiršanās un teikšana sev „neviens neuzzinās, jo es jau nevienam nepateikšu”. Un pateicu. Nē, ne viņam. Vienai draudzenei, otrai draudzenei. Citām acis kubā, jo ticējušas īstajai mīlestībai. Citas glauda galvu un saka – „malacis, izdzīvo jaunību!” Kā sniega bumba, kas veļas. Aizvien vairāk cilvēku uzzina. Es ierakstu te un neguļu naktīm – ja nu izlasa? Pārāk daudz personīgo lietu. Pārāk daudz veļas mazgāšanas. Es viņu piekrāpu. Bet es viņu mīlu. Es sapratu, ka viņš ir īstais un vienīgais. Ar kuru es plēsīšos un salabšu līdz mūža galam. No kura es esmu mukusi 4000 km attālumā un atkal atgriezusies. Meksikāņu ziepene. Vai viņš piedos? Es neteikšu. Es nevaru. Kauns par sevi, kauns par visu. Es taču zinu, kā tas gadās. Tie neizrunātie vārdi, rūgtums un aizvainojums, nepacelta klausule un jau pēc mirkļa es atkal sēžu sasodītajā iepazīšanās portālā ar jaunām bildēm un koķeti atbildu uz vēstulēm. Jau atkal sārtiem vaigiem dzeru kafiju āra kafejnīcā smaidot viesmīlim. Zinu taču, ka esmu tāda. Atkarīga no uzmanības. Atkarīga no apbrīna. Kāpēc es tādās dienās nevaldu pār sevi? Sēdētu mājās, palasīt grāmatu, neaizietu uz sporta klubu divreiz, nu un? Bet kāpēc, kāpēc es tā daru? Es nespēju valdīties, es atkal daru visu no jauna, uzvedos riebīgi, bet pašai skan ausīs „izbaudi jaunību, drīz tā nevarēs”. Un turpinu bojāt attiecības ar savu īsto un vienīgo. Dzēsti numuri telefona grāmatās, simtiem dzēstu vēstuļu, neatstāt ne pēdas. Paniskas bailes katru dienu. Katru nakti. Ja nu uzzina? Vienubrīd gandrīz jau aizmirsu, gandrīz jau atdalīju to nakti no sevis un pateicu sev – tā nebiji tu, tev nav jādzīvo sveša dzīve.
Te nu es atkal esmu. Iztēlojoties kādas varētu būt mūsu kāzas. Tikai jau atkal, nu jau atkal iedomājos – un ja tas nāks gaismā pēc piecpadsmit gadiem? Sagrautas attiecības. Tādos brīžos man gribas palaist viņu vaļā. Brīvībā. Sākt visu no jauna. Ar kādu citu, ar kuru es vēl neesmu sabojājusi attiecības ar saviem izgājieniem. Ar kādu, kurš nezina par manu uzmanības rijību, kurš ticēs man un kura klātbūtnē es varēšu neslēgt laukā telefonu. Kura dēļ es sev apsolītu tā vairs nekad, nekad nedarīt. Nebojāt attiecības. Tikai… vai ir vēl kāds cits? Tāds īstais un vienīgais?
{ 11 comments… read them below or add one }
Oi oi oi lasot šo ar šausmām secinu- tas ir par mani! Pilnīgi droši varu apgalvot ar jaunām attiecībām šeit nebūs līdzēts, Ja jau pašai sāk tas nepatikt nu tad ar steigu k-kas jādara
… un laikam arii par mani …
viss tas pats – ar strīdiem, kasīšanos, dzēšanu, salabšanu un 4000 km attālumu, tikai bez krāpšanas…. Joprojām uz manām lūpās deg mana vienīgā, mana pirmā un īstā pēdējais skūpsts 6 mēnešus atpakaļ…
kas zin, kā viss beigsies…
..un stāsts arī par mani..arī krāpšana un viss pārējais..tikai mans mīļotais to uzzināja..no puiša ar kuru es piekrāpu savu mīļumiņu…
Bet viņš man visu piedeva, mēs izrunājāmies…viņš mani ļoti mīl…
Ja seit kādreiz iegriežasrasta auto lai lūdzu atsaucas un es iedosu epastu, loti loti gribetos dzirdet kadu turpinajumu vai padomu. Paldies
anna, tu savu jautājumu vari nosūtīt no kontaktu sadaļas un mēs iespēju robežās centīsimies atbildēt.
neaizmirsti norādīt savu īsto e-pastu.
nosutiju
arī par mani. viss
un par mani arī…
Muļķības ir sadarīt tik viegli.. a izlabot .. pat nev skaidrs kā un vai vispār var…
jap..;/