Agrāk brīžos, kad mēs plēsāmies, es raudāju, man šķita, ka mīlestība mirst, mūsu attiecības jūk laukā un no vienas domas par to, ka mēs varētu nebūt kopā sirds sažņaudzās un acīs sariesās vēl vairāk asaru. Attiecības varbūt arī juka laukā, taču mīlestība nekur nebija pazudusi, tā aizvien bija turpat, sildīja manu sirdi, bīdīja mani vismaz 2x dienā piezvanīt viņam, lai tikai izdzirdētu viņa balsi, lai tikai saklausītu „es tevi mīlu” un pašai laimīgi sarunas beigās nočukstēt „es tevi arī mīlu”.
Bet tagad es redzu kā tad īsti ir, kad mīlestība mirst. Kas mani pārsteidz, vieglāk nekā es biju iedomājusies. Ja vien par to apzināti nedomā, tas īsti nemaz netraucē. Mūsu attiecības ir tik lieliskas kā nekad agrāk. Mēs nemaz nestrīdamies, viņš nepaceļ uz mani balsi, es nevainoju viņu koķetēšanā ar kolēģēm. Gandrīz pieklājības pēc sazvanamies katru dienu, es aizvien zinu kā viņam iet līdz mazākajiem sīkumiem. Tanī pat laikā man vairs nepietrūkst telefonsarunu, es neraudu pa vakariem, ja neesmu dzirdējusi viņa balsi vai arī viņš neceļ klausuli un es nezinu, kur viņš ir. Tiekamies reizi nedēļā, maksimums divas. Agrāk jau diena šķita mocības. Es vairs nesūdzos, ka man pievērš pārāk maz uzmanības, man pat dažbrīd tā viena diena šķiet jau par daudz. Jā, sekss gan aizvien ir lielisks, tikai tikt līdz viņam ir pagrūtāk, jo vakaros viņam blakus man gribas tikai iemigt, nevis nodoties turpmākām izklaidēm. Ja kādreiz es nevarēju sagaidīt, kad es varēšu braukt pie viņa, tad tagad gandrīz skābu seju ģērbjos pie spoguļa un krāsojos. Daudz labprātāk es paliktu mājās ar labu grāmatu/filmu vai aizbrauktu patusēties ar draudzenēm.
Un sirdī tukšums. Ar prātu es redzu, ka aizvien esmu maiga, taču tanī pat laikā tāla un auksta. Itkā atslēdzu manu patieso es un cenšos būt kaut kas, kas es biju pagātnē. Mēģināju ar viņu runāt par to kā mainījušās mūsu attiecības un viņš apgalvo, ka ir laimīgs, kad es vairs neesmu skandāliste, kad neesmu nedabīgi greizsirdīga, ka es esot kļuvusi mīļāka un jaukāka. Tam visam gan ir viens iemesls – man vairs tā nerūp kā kādreiz. Rūp kā par paziņu, kā par kādu draugu, bet ne kā par mīļāko cilvēku uz pasaules. Cik paradoksāli, kad mīlestība mirst, es viņam patīku labāk. Mūsu attiecības uzlabojas.
Žēl tikai, ka tā mīlestība mirst, jo kādreiz man bija apziņa, ka es esmu atradusi īsto un vienīgo, pašu labāko sev šajā pasaulē, bet izrādās, ka tā acīmredzot nav. Jeb arī es neesmu mācējusi to saskatīt un noturēt. Tāpat arī ar visu plēšanos, ar visu strīdēšanos mums kādreiz kopā bija lieliski. Šķiet, Šveicē bija mīlētāju pulkstenis, kuram minūšu un stundu rādītāji ir samainīti vietām, jo katra minūte bez mīļotā velkas kā stunda, bet katra stunda ar mīļoto paskrien kā minūte. Kādreiz tā bija arī mums. Vainīgos meklēt nav vērts, kaut arī es saskatu ko es darīju nepareizi, es redzu arī viņa ieguldījumu.
Pagaidām tas viss turpinās. Redzēsim, kā būs tālāk. Vai es pratīšu iemīlēties viņā no jauna, vai tomēr iešu jaunu ceļu? Izbeigt attiecības es neesmu gatava, laikam līdz galam tā mīlestība vēl nav nomirusi, vai arī es pārāk esmu pieķērusies. Līdz aktīvai rīcībai no manas puses vēl jāpagaida.
{ 30 comments… read them below or add one }
It kā zinātnieki esot noskaidrojuši ka mīlestība ir tikai ķīmiska reakcija organismā, kas ar laiku pārstāj darboties un iestājas stāvoklis ka it kā ir jau ok, bet tāds pofigs par attiecībām ka vienkārši notiek līdzpastāvēšana.
Tālāk atliek katram pašam izvēlēties vai palikt šajās attiecībās vai pārraut tās un doties jaunas “ķīmijas” meklējumos.
Feins raksts- likās tāds patiess un sirsnīgs. Esmu bijis līdzīgā situācijā, kad vairs nejutu, ko agrāk. Ātrāk vai vēlāk arī otra puse to sajutīs un kaut kā rīkosies.. Manā gadījumā – izšķīrāmies.. Sākumā likās, ka ir ok, varēja izbaudīt trakošanu, entās 1as nakts beibes, taču vienā brīdī iestājās tukšums…
Katrā gadījumā novēlu ilgi neagonēt.. Ātrāk tiec skaidrībā sevi:)
Veselu mēnesi mocījāmies šādi pat – kad aizbraucu pie viņa viss bija lieliski – sex, mīļums un maigums no viņa puses. Viss kā attiecību sākumā. Tā sajūta, kad nevari izlemt – palikt kopā vai šķirties, mocīja dienu no dienas. Ar prātu saproti, ka viss cauri, bet sirds vēl neļauj attiecības izbeigt. Teicis,ka mani mīl, bija…tikai manas lūpas klusēja. Punktu pielika viņš. Laikam jau biju par gļēvu, lai pati spertu šo sāpīgo soli. Kopš izšķīrāmies, neesam tikušies. Gadu jau. Nākamie 2 mēneši pēc šķiršanās, bija tādi nekādi. Beidzot sāku dzīvot sev, baudīt visu, ko dzīve piedāvā:) Tas bija fantastisks laiks:))
T
Džonatans, jā, tā ķīmija turoties ap 4 gadiem, kas varētu visu izskaidrot… Patiesībā apziņa, ka reizi četros gados tas viss nomirst ir diezgan dramatiska. Vai tiešām ar katru nākamo arī tā būs? Vai tiešām nepastāv mūžīga mīlestība?
buuch, es neagoneju, tas ir dīvainākais, es vienkārši dzīvoju līdzi plūsmai un necenšos neko mainīt. Pagaidām nav tādas vajadzības. Kad būs vajadzība, tad arī mainīs kaut ko.
Persiks, manā gadījumā ir līdzīgi, pielikt punktu es noteikti nevaru. Vēl. Varbūt pēc tam, bet es gribu pārliecināties, ka nekas nav glābjams.
Nu nav jau tā īsti ka maksimums 4 gadi un tad kirdik līdz nākošajām attiecībām. Cilvēki mainās, vērtības mainās, mīlestība mainās. Ideāli ja var sastapt otro pusīti kam “izmaiņas” notiek līdzīgi kā ar Tevi, tad Jums vienmēr ir kopā labi, interesanti un Jūs jūtat kādu smalku tuvību kas Jūs saista. Kaislīgās ārišķības pārvēršās smalkākās iekšējās izjūtās kuras grūti aprakstīt. Vienkārši Jūti ka abu sirdis pukst vienā ritmā.
Īsta, patiesa mīlestība ir liels retums un liela vērtība, tāpēc ta ir tik skaista un valdzinoša.
Es veeleetos mineet, ka nespeeja izshkjirties ir pieradums nevis “liidz galam nenomirusi miilestiiba”. Turklaat vienkaarshi nogaidiit ir diezgan liela laimes speele, manupraat. Otra pusiite jau sajutiis, ka kautkas nav kaartiibaa, taa kaa agraak, ka kautkas ir pazudis. Tad iestaasies zinaams luuzums, un varbut otra pusiite pateiks “ataa”, varbuut nepateiks un taa pat kaa tu, aiz ieraduma, turpinaas. Nenjemos mineet, kursh ir labaaks, bet otrajam noteikti ir zemuudens akmenji – man kaa reizi sanaaca atkal iemiileeties par veelu, kad jau vairs nebija iespeejams atjaunot attieciibas. Taa nu pashkjiiraamies. Ja pirms tam izshkjirties man nebuutu bijis probleemas, tad tajaa briidii jau tas bija nepatiikami. Diemzheel tad jau dazhaadu apstaaklju deelj vairs nebija iespeejams ieguldiit un atjaunot attieciibas taadas, kaa gribeejaas.
Moraale: ja miilestiiba mirst vai iestaajies apnikums, tik un taa vajadzeetu turpinaat attieciibaas ieguldiit nevis palaist pashpluusmaa. Pashpluusma noteikti beigsies visnepimeerotaakajaa briidii bez izveele iespeejaam, bet ieguldot tomeer ir iespeejams tev pasham izveeleeties “griezuma punktu”, manupraat.
rakstaa ir 100% TAISNIIBA. ir gruuti uztureet visu laiku taadas forshas dinamiskas attieciibas…
Iespējams, ka pieradums, bet to jau nekādi nevar pārbaudīt! Man daudzi cilvēki, kas nodzīvojuši n-tos gadus laulībā ir teikuši, ka beigās tas ir tikai pieradums un cieņa vienam pret otru, kas notur kopā. Kaislība aiziet un ar to esot jāsamierinās.
Ar to griezuma punktu ir tā, ka es “griežu nost” tikai tad, kad ar 100% pārliecību varu pateikt, ka es nenožēlošu savu soli. Tagad tādas pārliecības nav pat 50%.
Lasot tavu rakstu atpazinu sevi, jo tieš tā jūtos šobrīd – mīlestība ir mirusi un ta nekad neatjaunosies.. ir izmēģināts viss, bet nekas nemainās, vienīgais nepietiek spēka sakarā ar esošjām saistibām pielikt punktu attiecībām, kas vnk pastāv, pastāv bez jebkādas mīlest’bas no manas puses….
Turies…
mīla nemirst šādā veidā, arī mīlai ir dažādi periodi, un reiz`me tā viltīgi slēpjas un lūr ap stūri. varbūt iemīlēšanās mirst?
ak dāmas. es ar savu vīrieti nodzīvoju 7 gadus. 7 gadus laimes kas ietver arī sāpes pāridarījumus un negodu vienam pret otru. 7 gados viss šķita tik jauki kā jau pašas visu zinat, un tad uznāca beigu sākums. šķita ka mīlestība sāk izdzist paliek žēlas un pieradums. ikdienas izjūtas un tas ka bail ka pietrūks. neko neteicu par to tacu zināju ka viņš to saprot. pagāja laiks esot kopā bez šīm izjūtām un es saķu tikties ar citiem. viens otrs trešais. viņš uzzināja ka neesmu godīga un teica ka piedod. bet kautkā tas viss šķita mazsvarīgi un nevajadzīgi tikuntā mīlestības vairs nav. un tad es sāku domāt. bet vai mīlestība var nomirt pēc 7 gadiem mīļuma un sapņiem? Vai tiešām tas viss var tā izbeigties pasakot “viss”. Šķita ka var. es aizgāju pateicu lai viņš iet prom un viss ir cauri. viņš aizgāja, sākumā redzēju tikai to cik esmu laimīga ka viņš ir prom, ir miers nav kašķu, ir tikai citi kas mani vēl nezin ar kurie viss ir neizzināts un jauks. padzīvojos tā divas nedēļas. pie viena pie otra un šķita ka esmu skaista apburoša un uzmanības centrā. tad pienāca nakts savā dzīvoklītī jūrmalā. iekāpu gultā un sāku raudāt. apskatijos uz blakus spilventiņu taču viņa tur nebija. nebija un viss. es tik ļoti vēlējos lai viņs ir prom un biju tik pārliecināta ka būšu laimīga kad viņš pazudīs un vairs nebūs par to jādomā. viņš arī pazuda. un tagad?ko man tagad darīt. man ir 10 jauki vīrīeši visi mani grib precēt un vest uz munameģi bet kapēc tagad kad viņš ir prom man to visu vairs negribas. ir labi, bet vai tas ir tas “labi” kuru tik ļoti kāroju. kas ir tas ko mēs mīlam tad kad to daram. sevi? vai mēs iemīlam sevi un pazaudējam pašaizliedzīgumu? vaitad m;estība nav tad kad tevi ar otru vieno kautkas ko mēs neizprotam. man sāka viņa pietrūkt. katru dienu aizvien vairāk. pietrūka izmētātēs veļas guļamistabā kuru nu jau pati sāku izmētāt lai sevi mierinātu, pietrūka mūžīgie kašķi par nakts strādāšanu birojā pietrūka mazie pārsteigumiņi kurus viņš man sagādāja, mazi un necili nedātgi taču t’di kas mani darija laimīgu. un vai viņa veļas mazgāšana un šķietami mirusī mīestība bija šķiršanās vērta? vai bija? vai pateik viss un nē ir māsla? vai ir māksla pateikt ka neko nejūtu un viss ir cauri? ja 7 gadus bija labi tad kas ir tagad? krīze kuras dēļu esmu viena? kur viņs ir tagad, tagad un šobrīd? pie citas ai citur, noteikti aizskrējis jo ticis uz brīvām kājām. vīrieši taču tādi ir, vai ne?
pagāja nedēļa, domās bijuprom bet sirds sapņoja un alka pēc viņa pieskārieniem naktī, pēc apskāvieniem un pēc tā kāds ir viņš. kā dēļ es biju upurējusi savu vis dārgāko, to kas manā sirdsī bija vis dārgākais un vienīgais kas bija šķietami izdzisušais? kas izdzisa? mīlestība vai iekāre? šķiet ka tas otrais. Mīlestība neizdziest. Tas ir tāpat kā ar tām tortīšu svecītēm kuras nopūt un viņas atkal aizsviļas.
Es viņam pazvaniju. Pazvaniju un pateicu ka gribu viņu satikt. Izkalusijā ka viņam vis sir labi. Pēc balss nebija nedz ilgu nedz skumju. Pricīgs un laimīgs kā vienmēr. Šķita ka izdariu kļūdu un atkal gribējās atstāt visu kā ir. Tomēr vakarā satiku.
Vai gribat zināt kas notika?
Es satiku savu itā bijušo sapņu princi tolaik picaa jazz. Viņš sēdēja ar asarām acīs un viss ko man spēja pateikt ir tas cik ļoti mani mīl. Tajā brīdī es apsēdos un klusēju. Es domāju kas ir tas kas ir dārgs manā sirdī. Dārgs ir kas mīlestība, viņš es vai manas vēlmes? Tajā brīdi atkal šķita ka nevajadzeja nākt un atkal neko nejūtu. Kā var izjūtas tik pēkšņi mainīties? Kā?
Padzērām tēju un pēc garām un mokošām sarunām gājām katrs uz savām mājām. Kamēr es nezināju kur viņš ir man viņu vajadzēja, kad uzzināju vairs nevajag. Vai es vispār esmu normāla sieviete?
Pēc pāris dienām es sev pateic. Saņemies, nolem un tiecies uz vienu mērķi. Man mērķis bija mīlēt un atrast to ko es redzēju 7 gadus.
Ir pagājuši 2 gadi. Mēs esam precēti, mums ir bērniņs kuram tagad jau ir 10 mēneši, pēkšņi mainjās viss ko es līdz šim biju uztvērusi kā mīlestību. tagad ir labs sekss ir kašķi un salīgšanas un pāri visam sapratne kuras agrāk nebija. un tagad morāle. vai bija vērt šķietami izzudušās mīlestība un kaisles dēļ škirties? vai bijavērts zjusto tos visu pārdīvojumus un sāpināt tik ļti otru ar maniem izgājiemiem? pieņemu ka neibija. nebija tā vērts jo ja es būtu zinājusi ka ar sirdsi un prātu aktīvi rīkojoties var pats zsecināt kas ir dārgs un kas ir kā vērts. mīlestība nav rotaļlieta un nenokā tā neizzūd un nenkoā tā nerodas. katrā ziņā ja tas kas notika un šķiršanās bija ceļš uz tagadējo laimi un sapratni tad esmu laimīga ka to cļu sirdsī izgājām kopā. tagad viss ir daudz daudz savādāk.-
LABĀK.
Veiksmi visām kuras nonāk līdzīgās situācijās, ikviena istuācija ir idividuāla taču doma manuprāt viena, mīlestība nerūs, tā nebojājas un nenogurts, tas ir prāts un kas bojā ceļu uz mīlestību.
Katā ziņā esesmu laimīga.
Anna, cik smuki pateici! Es domāju līdzīgi Tev. Mīlestība nav tikai kaislība. Tā nāk un iet. Un – tas ir darbs.
Savādāk sanāk – ik pa 4 gadiem (vai 2 vai 7, kā nu kuram) mainām partneri. Parēķinām – ja apzinīgo mūžu viedēji dzīvojam 50 gadus (pirmos 20 neskaitām), tad sanāk nomainīt vidēji ap 15 partneru. Nav jau runa par vienas nakts attiecībām, bet it kā par mīlestību. Nu, murgs sanāk. Un kā tad bērni? 14 jauni “tēti”? Man liekas mazliet morāli kroplīgi. Tāpēc cilvēki mūsdienās ir tik vientuļi, ka neprot un pats galvenais – negrib mīlēt. Šeit es nedomāju nevienu cilvēku konkrēti un negribu nevienu nosodīt, tikai tāds vispaŗīgs ieskats.
Izlasiiju visu no A lidz Z, tiku gudrāka ar to ka tā izrādās notiek, bet ko lai sadara ar to daļu, kura kliedz “sāp” un :”negribu”..
izlasot, nezinu vai man kluva skaidraaks, bet vieglaak gan… taa nenotiek tikai ar mani….un visu laiku znaudz doma…kaapeec nevar buut taa kaa attieciibu saakumaa, miilji, jauki bez stridiem….vai tas ir viss…vai visam tagad jaabeidzas…bet to izdariit nevaru….jo liekas, ko es dariisu,kas mani kaut vai reizeem samiilos, kas par mani paruupeesies…kas pasargaas, kas pazeelos…un siis domas aizsedz visus stridus un paridariijumus un neveeriibu… bet veel jo projaam nesaprotu kaa buutu labaak……
Katram sava mīlestība.Jāmīl sevi un tos kuri mīl Tevi.
Man mīlestība ir dubult dzīvē .. un ko, lai es daru,ka mīlu abus.Es cienu abus,saprotu, apzinos par sekām, bet zinu šie paradumi nekad nebeigsies…NEKAD
patiess un atklāti sāpīgs stāsts kā pati dzīve.
Es esmu kopā ar savu draugu, kaut arī nemīlu viņu un nekad neesmu mīlējusi. Viņš pret mani ir bijis un ir ļoti labs, pēc 3 gadu ilgiem centieniem mani iekarot mēs esam kopā, bet vairāk tāpēc ka man viņa ir žēl. Es zinu ka viņš mani mī un grib darīt laimīgu un es cenšos viņu iemīlēt, bet nespēju, kaut arī zinu ka viņš ir brīnišķīgs cilvēks, tas tomēr nemaina to, ka mūsu starpā ir tikai fiziska pievilkšana, kas arī protams ir patīkami, bet gribās kaut ko vairāk, gribās sajust tauriņūs vēderā un neprātu galvā.
var jau būt, ka pienāk brīdis, kad var pateikt, ka viss ir skaidrs – kā bija un kāpēc, un neko nenožēlot. nē, nožēlot nevajag neko.
manas pirmās attiecības ilga 4 gadus, līdz sapratu, ka tam ir jāpieliek punkts, es pāris mēnešus darba dēļ dzīvoju prom no mājām un sajutu, ka man viņa netrūkst, ka neilgojos un ka man ir labi vienai un ka 4 gadi ir pieradums. mēs nekad nestrīdējāmies, pareizāk sakot – strīdējos tikai es, es viņam biju pats pasaules centrs, bet man to nevajadzēja. bez liekiem sirdsēstiem tālajās zemēs uzsāku romāniņu ar kādu skaistuli ar kuru mūs 2 nedēļu garumā saistīja vētrainas kaisles pilnas attiecības un pievilkšanās, kurai nevarēja turēties pretī. un bija tik viegli, jo zināju, ka ar ilgajām attiecībām viss ir cauri, man nav iespēju pagriezt to atpakaļ, jo nespēju vairs būt kopā ar cilvēku, kuru šādi esmu krāpusi. tāpat zināju, ka arī šīs kaisles pilnās attiecības beigsies, kad atgriezīšos mājās, bet tas mani nesatrauca. bijau laimīga, brīva un lidojoša. attiecības izbeidzu tik viegli, ka pašai no tā bija nedaudz bail. vairākus mēnešus kā tauriņš lidinājos apkārt un baudīju dzīvi. kamēr lēnām ar kādu svešinieku sāka veidoties pavisam neparastas attiecības, bez nodoma, bez iekāres, bez jebkādām aizdomām, kuras neilgi pēc to sākuma papildināja sekss, kamēr abi attapāmies esam iemīlējušies viens otrā. nu jau teju 4 gadus esam kopā, bet – ak vai, kādā prāta lasīt – alkohola) aptumsuma brīdī attapos kaislīgi skūpstoties ar savu labu draugu, biju šokā. mēģināju atvainoties, jo arī viņam bija ilgstošas attiecības ar kādu meiteni. vairākas dienas peč šī notikuma satikāmies un pēc vairāku stundu runāšanas par šo un to, saņēmāmies izrunāties, viņš atzinās, ka tas neesot tāpat vien, ka viņš ir patiesībā priecīgs, ka tā sanācis. mēs skūpstījāmies, mēs teju pārgulējām, bet mana sirdsapziņa kliedza – nēēē, es taču mīlu savu vīrieti. viņš devās prom, nelaimīgs, apjucis. rakstīja man garas vēstules, ka ilgojas pieskarties, ka esmu tik īpaša, es it kā pieklājības pēc atbildēju. tagad pēc pusgada satikāmies, viņš ir iemīlējies manī (ja iepriekš šaubījos, tagad to zinu skaidri), bet es savukārt satiekoties sapratu, ka man viņu nevajag un neprātīgi mīlu savu vīrieti, kurš bija licies vairs ne tik rūpīgs, komplimentus nesakošs, pārāk aizņemts ar sevi, egoistisks… bet es sapratu, ka mīlu viņu arīdzan par visu to. un esmu gatava sadzīvot ar tām utīm tās vārdos neizsakāmās mīlestīabs dēļ, kas mūs vieno. es nezinu kā pieklājīgi šim kādreiz labajam draugam pateikt, ka viņš mani galīgi nesaista un bija tikai mirkļa vājums.. es nezinu, ko par sevi domāt, ja spēju šādi rīkoties. es tikai ceru sev piedot un būt godīga pret sevi un savu mīlestību.
Dzīve ir tik nežēlīga, ja attiecības saskaras ar mīlotā nāvi. Dzīvoju ar draugu laimīga, apmierināta taču ikdienas rutīna lika nejauši iemīlēties kādā citā ,darba kolēģī ,pat paši nesapratām, ka esam iemīlējušies kaut kas sāka pievilkt vienam otru.Viss tika slēpts mājās, gan darbā.Tikšanās kļuva aizvien biežākas -iemīlējos.Likās viss tik labi,ka rīt būs rīta kafija, kopīgas pusdienas, skūpsti, pieskārieni kā vienmēr..Brīvdienās pēdējās sarunas pa telefonu.Mājās cilvēks kurš mīl mani, bet kopā tikai aiz pienākuma.
UN tagd atnākot uz darbu paziņo,ka Tavs iemīļotais kolēgis(mīļākais) ir miris auto avārijā un ceļā pie manis.Kāpēc ir vairāk nekā atbildes???Šoks, asaras, mokas,bailes….nu kā dzīvot tālāk.Katru rītu braukt notikuma vietai garām,skatīties, noprast tik kā tas bijis -sažņaudzas sirds.Viņa vairs nav, kabinets tukšs, palikušas atmiņas,nepiepildīti sapņi.Liktenis nebija lemts.Protams, mans vīrietis mājās nekādi nevarēja saprast dēļ kā esmu tik izmainījusies, noslēpt faktu vairs nevarēju un pat negribēju.Visu izstāstīju.Palikām kopā vienalga,jūtas izzudušas pilnīgi,bet atkal pienākums.
..miilestiiba ir muuzziiga,tikai partneri mainaas..
)
tavs raksts tieshaam skaisti uzrakstiits,saskatiiju daudz liidziibu savaas attieciiba s:( diemzzeel..
tiešām jauks raksts!Daudz ,kur redzēju sevi,savas attiecības,kuras bija gana ilgas,vairak kā desmit gadu…arī man bija pēc kādu astoņu gadu kopdzīves iestājies apnikums uz mūsu kopdzīvi…es pieliku punktu,ļoti sāpinot savu vīriņu un mūsu skolnieciņu…
Man likās ,ka tiešām īsta mīlestība nekur nevar pazust,bet tikai drusku aizmaldīties…tanī skaistajā mīlestības laikā mums pieteicās otrais bērniņš,es jau sāku ticēt Dievam,ka visa pasaule ir ar mums!es dzīvoju nešauboties vairs par to,ka vai mani mīl mans vīriņš,vai es viņu mīlu,viss likās viss- pilnīgākajā kārtībā.
Kad es sāku mīlestībai uz mūžu ,tad man viņu atņēma!
gāja laiks un es sāku saprast,ka gribu sev blakus savu vīru,jutu ka ilgojos ,piezvanīju,satikāmies – abpusēji bez liekiem vārdiem sapratām,ka nevaram viens bez otra,atkal satikšanās bija tik brīnišķīga,ka to nevar nemaz aprakstīt
Un tad pēkšņi kā zibens pie skaidrām debesīm man bija jādzird no mana mīļā vīriņa,ka viņš mani nemīl,bet mīl citu,arī šo triecienu es nespēju ar vārdiem uzrakstīt – sajūta kā ar dunci mugurā,tikai atšķirība ,ka jādzīvo tālāk! Es viņu nebiju gatava palaist,es tam nevarēju noticēt.Ieguvu es naidu no viņa uz sevi ,ka uz reiz nepalaidu…nu viņš ir prom,bet es esmu palikusi ar diviem jaukajiem bērniņiem pie sasistas siles,pie salausta visa,kam pirms tam ticēju
Jūtos es kā nolauztā priede “Pūt vējiņos”…
baac… es sēdēju, lasīju un raudāju… kā no grāmatas, vārds vārdā par mums…
esmu samulsi no taa kas tev viss ir rakst;its.Jā es esmu jauna meitene, kurai viss vēl tikai priekšā. Bet jau divus gadus esmu kopā ar savu mīļoto puisi. Bet tagad gribas lai viss būtu tā kā bija sākumā. Nē mums nebija rozā brilles. Iepazināmies visai netipiski, caur internetu, satikāmies..un nebija nekāda klikšķa, bija vnk patīkami parunāties, bet tad sekoja nākošā tikšanās, pēc kuras vēl norunājām visu nakti caur skaipu.tikšanās viena pēc otras, patīkamas sajūtas..un pēkšņi es atskārtu ka esmu iemīlējusies. Vienlaicīgi to bijām sapratuši.
Jā viss bija skaisti, ir jau arī tagad. Bet tam visam pa vidu abi esam pieļāvuši lielas kļūdas ko citā situācijā es nebūtu piedevusi nevienam. Un ja piedotu tad neaizmirstu. bet kad tas viss notika, es noslēdzos, attiecības turpinājās ,bet patiesībā nekādas. Paralēli tam visam bija arī citas problēmas. Bet tad vnk vairs nebija tā spēka dzīvot un pateicu, ka nevēlos to visu vairs, ka nespēju ar to sadzīvot( nē puisis nenokrāpa). biaj pagājis pus gads kad vinjsh tikai atvainojās vispār.Jā tai vakarā viņš mani aizveda uz jūru, manu miera ostu un pateica ka nožēlo to visu utt. Jā kādu laiku atkal es atkal jutu, ka varbūt tomēr. Bet tagad, kad ir jau teju divi gadi kopā, es pāris dienas atpakaļ pateicu, ka ja nekas nemainās, ja viņš nav gatavs piedomāt pie lietām ko nodara, mainīt sevī to, kas otru dzen izmisumā, ka mums katram jāiet savs ceļš.
Jā, attiecībās jau nav viens vainīgais. Arī es nēsmu no tām mierīgajām, bet es tik ļoti esmu šajās attieecībās, ka reizēm liekas ka ir jau par daudz. ir brīži kad vnk gribas paņemt mantas un iet prom. mēs pavadījām dažas dienas atsevišķi, lai dotu viņam iespēju pārdomāt vai vispār to visu vēlās un avi ir gatavs mainīties. Nē nevienu nevar piespiest mainītes, bet ir lietas ko attiecībās ir jāmāk pielāgot tā lai būtu labi.
Bet ziniet meitenes..paldies jums nezisakām par šo rakstu, komentāriem…Jūs man palīdzējāt saprats ka patiesībā mīlestību esmu tikai nedaudz nolikusi maliņā, ka tā nav mirusi. Šis cilvēks man blakus man nozīmē vairāk nekā es pati sev šķiet spēju noformulēt.
Manupraat ir taa, ka tikai tad kad tu pazaudee sev miillo cilvekeu, tiaki tad tu saproti cik noziimiigs vinjsh tew ir bijis…kameer esi ar ivnju kpaa tikmeer to nemaz taa neizjuuti.
Tas ir cietsirdīgi! Brīžiem liekas, ka dzīvei nav vairs nekādas jēgas bez mīļotā cilvēka.. Tikai man neliek mieru viens jautājums.. Kā tas var būt, ka Tu mīli tik ļoti, ka esi gatava nolekt no devītā stāva, mesties ugunī nedomājot ne mirkli.., bet Tavs mīļotais izliekas vienaldzīgs.. Rodas sajūta, ka viņam neko nenozīmē Tavi pārdzīvojumi-bērņišķīgās trakulības.. Bet Tu mīli.
Es ticu mīlestībai no visas sirds! Bet kāpēc tomēr tiek lauztas cilvēku dzīves, nerodot pretmīlestību? Vai tad dzīvē nav tā iekārtots, ka ikviens atrod savu Vienīgo, un tas vienīgais atrod to ikvienu???
Mīlestība nemirst. Tas nav iespējams! Mēģināju to nogalināt pati, bet pēc nolādētiem 5 gadiem jūtas nav noslāpušas ne mazdrusciņ! Es nezinu, kā lai dzīvo.. Kā samierināties.. Mīlestība nemirst, tā nogalina mani..
Nu ja .. kamēr ir – nevērtējam,
kad pazaudējam – raudam…
Arī es zinu kas ir mīlestība,bet dzīve reizēm ievieš savas korekcijas.Varbūt tas ir liktens ka tu cilvēks kādu mīli un liekas viņš arī,bet tad kādas likumsakarības vai nejaušības jūs abus noliek blakus un taipašā laikā škir.Un mēs esam kā divas vilciena sliedes kuras nekad nekrustojas.Un kad būsim veci varēsim teikt kā tai dziesmā:Tu bez manis ,es bez Tevis mūžu nodzīvojām…Viņam ir sava ģimene un bērni,man arī bija..palika tikai bērni.Ar viņu bērnu mums nav..Es par viņu vairs daudz nedomāju(tas traucē dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.),bet zinu ka viņš ir mana otrā pusīte.Neesmu egoiste lai traucēt viņam dzīvi,bet viņam ir atbildība pret savu ģimeni un bērniem.Es domāju mazliet plašāk un tālāk.Kamēr mēs esam šķirti,varu daudz laika veltīt mācībām,sev un bērniem.Kas zin ,varbūt nākamā dzīve būs mums labvēlīgāka,bet varbūt jau pēc gadiem30 -40…
Man paziistama ir miilestiba,kura mani nogalina,kaa lasiiju ieprieksh komentaaros.Arii es censhos to izniicinaat gadus divus-nekas nemainaas.Es miilu,vinsh mani vairs nee.Neesmu vinu redzeejusi vairs.Man neinteresee, neviens cits,man neinteresee sekss nearvienu citu,es esmu kl,uvusi par darbalholik,i un daudz dzeru,lai aizmirstos.Juutu nepiecieshamiibu peec psihiatra,jo nespeeju sho miilestiibu izniideet.katru vakaru mani rosaas atmin,as par laimiigaako laiku manaa dziivee,par to miilestiibu ,ko vinsh man deva-ruupes,maigums,dienaa simts un viens miilestiibas apliecinaajums.es nemaaku dziivot bez vina,es eksisteeju shos divus gadus,esmu kaa robots,kaa panemu briivdienas,lai atpuustos,naak atmin,as…Ja taa ir miilestiiba,tad piedodiet man….Mana vieniigaa ceriiba ir psihiatra paliidziiba,jo shaadi nav iespeejams dziivot-miilet pagaatni un dziivot atmin,aas.
Lasot to visu man sirds raujas, nu ar mani ir taa!!! Biju kopa ar savu pusis 7.gadus kopa, un tagad man ir jaizskiras vai but kopa ar vinu, jo nejutu neko vairs, kad vins man pieskaras, neizjutu ar pilnu sirdi kad vins nosauc mani milvardina, es to dzirdu ka pieradumu, ka vienkarshu paradibu, vins noper man ziedus, bet tie man neliekas vairs tik skaisti ka agrak, ir tads pierdaums pie vina, viss trakaakais ir tas ka, vins panem manu roku, bet sajutu nav nekadu!
Un kas tagad iepazinos ar kadu cilveku, vispar vins ir mans darba kolegis es redzu vinu gandriz katru dienu, redzot man sirds tric, ball raustas, apskaujot es sajutu sirds pukstus straujakus, un vedera fluidus, ka gribas, lai to visu es sajustu, vel un veel….un cik ilgi es to sajutishu…2,3 gadus un tad atkal bus pieradums un ciena.Un tas sajutas atkal zudis? Un nozeloshu, ka kritu tai aizaa un lavos tam sajutam, iznicinaju visu kas man kadreiz bija ar cilveku, kuru biju 7.gadus.Ar kuru bija tika daudz sapni!!!
Esmu apjukusi, ka nespeju skaidri domat!
Staigaju ka apdulinara!Nezinu kas man spetu palidzet!!!
Bet budama ar to kolegi, es klustu skaitaka, un dzivaka!!!
es ar vīru nodzīvoju,7-us gadus…mums gāja visādi,bet ļoti labi zinu,ka viņš mani no sirds mīlēja…viņš man vairākas reizes dienā teica,ka mani mīl…ar sms un vārdiem…man tas bija patīkami un mīļi,bet reizēm nesapratu kāpēc viņš tā dara…šovasar bijām kāzās un pēc kāzām braucot mājās notika autoavārija,viņš gāja bojā…..tagad kad esmu no slimnīcas laukā viņš man ļoti pietrūkst…gaidu,kad zvanīs…,kad sūtīs sms…,kad nāks….Bet neviens ne nāk,ne zvana…nekad nesagaidīšu nevienu cilvēku,kas mani tik ļoti mīlēs…Tā bija mīlestība…no sirds!!!!!Tikai tagad saprotu ko esmu zaudējusi!!!!Viņš man atstāja izaudzināt mūsu bērniņus-dvīnīši-puikas!!!!!Ceru,ka ar laiku viss vēl mainīsies!!!!
cilveeki, kas skjiras, beidzoties Dopamiina pashrazhoshanai organismaa -iisteniibaa Nemiil.
pirmaa attieciibu kriize ~peec 3-3,5 gadiem. jaa, tad arii tas dopamiins vairs nerazhojas un tu saac dziivot kopaa ar reaalo cilveeku, ne iedomaato sapnju teelo, Lielo Miilu, iisto.
jaa, ir tas viss skaisti un blablabla, bet ne paliekoshi
es ar savu buci veel ciinos, jo saprotu, ka pati izraisu visu attieksmi pret sevi. vinjsh ir mans spoguljatteels. tikai attieciibaas paraadaas, kas tad iisti mees esam =)
un, ja cilveeks straadaa ar sevi, vinjsh taapat vien neskjiraas no savas ”lielaas miilas”, lai peec tam visu muuzhu to atcereetos. nee, speeciigi cilveeki ciinaas.
var jau iemiileeties, ”patuseet” un skjirties un tad ”iemiileeties naakamajaa”.. tomeer tas viss aprobezhojas ar fizisko pievilciibu un ne ar kaadu dveeseliskumu tur nav nekaada sakara.
tomeer.. izkjidaajot ”miilestiibu” pa psihologjiskaam, fiziologjiskaam detaljaam, arii vairs nav forshi.. visi jautaajumi un atbildes jau zinaamas..
laikam sanaak taa bezjeedziigi un bezsakariigi. kaa nekaa VISUR valda tirgus likumi. VISUR!
darbaa, ielaas, draudziibaa, virtuvee, seksaa, pat miegaa. mees tik peerkam un paardodam VISU. huh
ne par velti pastaav teiciens- mulkjim viegla dziive. un aitaam baros arii interesantaak, nekaa vientulji lidojosham eerglim =)
aa un peedeejaa piebilde- kriizes situaacijaas, jeb iedomaajoties, ka ar konkreeto cilveeku vairs nekad nekad nevareesi buut kopaa kaada nelaimes gadiijuma vai kaadas citas skjirshanaas deelj- speeki regjenereejas un ir vieglaak turpinaat.
veiksmi letinjiem =)