Puiši, nekad nelaidiet savas meitenes nekur vienas pašas, it īpaši tad, ja tas ir meiteņu vakars. Vēl jo vairāk, ja šo meiteņu kompānijā ir arī viena grūtniece un divas teju precētas, nerātnības un podi būs. Jo tur, kur ir sešas nepieskatītas meitenes, tur vienmēr, agri vai vēlu, būs puiši.
Pēc mierīgas pasēdēšanas dārzā un uzceptas gaļas, pēc sirsnīgām sarunām (teju apmaksāta reklāma!) un īstiem smiekliem, devāmies atpakaļ mājās. Šoferis, kā parasti, biju es. Pēdēja minūtē arī mūsu dārgā grūtniece nolēma braukt uz centru, jo aizmirsusi papīrus darbā (kurš vispār piektdienas vakarā brauc uz darbu, kad tuvojas pusnakts?!) un sanāca, ka aizmugurē bija četras meitenes. Par daudz. Gadās. Sarunājām, ka, ja apturēs, teiksim, ka braucam uz slimnīcu, un tad gan jau palaidīs. Tikām mēs līdz pirmajam krustojumam ar sarkano gaismu, kad blakus piestāja sudrabains Chrysler ar šoferi un pieciem pasažieriem. Aizmugurē par daudz. Sāka mums māt, smaidīt, vicināt, visādi citādi pievērst uzmanību. Nosmējos un nākošajā krustojumā, izbraucot ārpus apdzīvotās vietas, jau pabraucu labi tālu prom. Uzkurināja. Nepagāja ne dažas sekundes, kad iekārtojās aizmugurē, pie pirmās iespējas – blakus. Puiši māja, smaidīja, izrādījās, blakus viņiem sēdēja arī viena meitene, kura gan drūmu seju uz mums noskatījās, noteikti negribētu būt viņas vietā, kad viss puišu kolektīvs pievēršas citām. Trakoja pa šoseju, zīmējās, spaidīja avārijas gaismas, brauca klāt un aicināja nolaist logu. Pienāca pagrieziens uz apdzīvoto vietu, kur dzīvo viena no mums sešām un es strauji piestāju. Puiši nodomāja, ka mēs stājamies, gabaliņu uz priekšu apstājās, sāka nākt mūsu virzienā ar pudeli, lai sadzertu, tikmēr mūsu daiļava jau bija laukā no mašīnas un skrēja savu māju virzienā. Gāzi grīdā un prom!
Puiši neizpratnē, bet uzķēruši, ka mēs tikai izlaidām pasažieri, saleca atpakaļ mašīnā un devās medīt mūs tālāk. Atkal visas iepriekš minētās izdarības ar braukšanu klāt, pielipšanu pie logiem un manevrēšanu. Piebraucot pie lielā ceļu sazarojuma, izbraucu strauji prom, bremzēšanas joslā, caur kuru gan iespējams pēc mirkļa atgriezties atpakaļ uz šosejas, viņi sekoja. Bet, kad pagriezos augšā, mikrorajona virzienā, viņi vairs nesekoja. Izsmējāmies, ka gadās, jautrība bija, un jautrības pietiks. Vēl viena pasažiere izlaista. Pabraukājām pa rajonu, aizvedu teju otrā pilsētas malā dzīvojošo meiteni nr 3, pagriezos, lai braukt uz centru – un man pretī brauca tieši tas pats Chrysler ar numurzīmēm GW-. Nē, stāstam turpinājuma nebūs, jo katrs aizbraucām savā virzienā un tā arī paliks. Bet ja mēs būtu piestājušas jau tur, uz šosejas. Jau būtu braukušas līdzi ar nolaistiem stikliem un runātos? Vakars noteikti izvērstos citādāks. Varbūt daļa manis nožēlo, ka tā neizdarījām, bet tajā brīdī man būtiskāk bija skatīties taisni uz ceļu, lai grūtnieci nogādātu sveiku un veselu galā, nevis lēkātu pa šoseju, pārkāpjot vienu noteikumu pēc otra. Meiteņu vakaram jautrības pietika. Ja nebūtu tā grūtniece, tad es domāju, ka šobrīd es nerakstītu šīs rindas, bet gan izklaidētos kaut kur centrā. Jo tam jau ir domātas vasaras naktis!