Nevainība – savaldzināšanas ierocis vai patiesa atzīšanās?

Ja reiz turpinām par nevainību, tad kāds stāsts, kad es saskāros ar nevainību no vīrieša puses. Nē, nebūs pikantēriju par pirmo viņa reizi, maniem smiekliem vai sajūsmu, nekā tamlīdzīga. Jo tā nenotika, saku uzreiz.

Tas bija dažus gadus atpakaļ, kad īrēju dzīvokli ar trim trakām būtnēm pilsētas centrā, kad lekciju vietā bija muļķības un otrdienas vakarā varēja tikt sarīkota pasēdēšana līdz četriem rītā vai lekciju vietā aizdoties uz kaimiņvalsts metropoli brokastīs. Tomēr, lai arī traka dzīves perioda, ne par traku dzīvi stāsts. Mans puisis bija aizdevies komandējumā, kurš uz to brīdi bija ievilcies jau pusotra mēneša garumā. Joka pēc nolēmu ievērot ko līdzīgu celibātam (līdzīgu – jo orgasms sapņos laikam tomēr skaitās). Nekādu „kas vairāk” ar puišiem, nekādu „pirkstiņu-palīglīdzekļu”, nekā. Dejot – jā. Dejot traki, uz galda, matiem plīvojot un gandrīz gandrīz saplūstot vienā ar klubā iepazītu puisi – jā. Bet ne vairāk.

Tad es iepazinos ar kādu puisi, kurš bija vienas no manām dzīvokļa biedrenēm draugs. Viņai, meitenei no mazpilsētas, sauksim viņu par Zani, viņš bija labais izpalīgs-gids pilsētas dzīvē, bez domas par kaut ko vairāk, jo viņa bija pilnīgi un galīgi, pavisam aizņemta. Smieklīgas sagadīšanās dēļ gan arī viņas puisis bija prom, ne gluži komandējumā gan, bet pastāvīgos darbos. Šis puisis gids, pieņemsim, ka viņu sauca Edgars, bija kluss, nosvērts, bet ar tādu kā nelielu trakuma piesitienu – viņa stihija bija sports un fanošana par iemīļoto komandu. Izskatījās uz gadiem 20, cik viņam bija uz to brīdi es nezināju. Viņš vienmēr ļoti rūpējās par mums visām, bet īpaši par Zani. Viņa zināja, ka viņa ir aizņemta, ka viņu neviens neinteresē, bet vienmēr kad nāca pie mums ciemos uzreiz apvaicājās – kur Zane? Visi zināja, ka viņa Edgaram patīk, šķiet vienīgā, kas to nezināja, bija pati Zane.

Reiz es kopā ar vēl vienu dzīvokļa biedreni un vēl vienu viņa draugu devāmies centrā noskaidrot kādu lietu saistītu ar komunikāciju nebūšanām mūsu dzīvoklī, pa ceļam ne pa jokam smējāmies, jokojāmies un kādā brīdī Edgars izmeta – es sieviešu dēļ esmu pazaudējis tik daudz! Es smējos un jautāju: piemēram ko, nevainību? Viņš apklusa, bet tad izmeta, ka aizvien ir nevainīgs un kad viņš sadomāšot pazaudēt nevainību, viņam vajadzēšot četras sievietes uzreiz. Pasmējāmies un aizmirsām, skanēja kā joks un es negribēju ticēt, ka tā tiešām ir patiesība.

Pagāja dažas nedēļas, izrādījās, ka puisis būdams centīgs, izcīnījis iespēju mācīties vienā no Eiropas augstskolām un kravāja mantas. Bija palikušas divas nedēļas līdz prom braukšanai, kad atnācis uz mūsu dzīvokli uz tusiņu, viņš apsēdās man blakus uz dīvāna un sāka runāties. Tad izmeta kaut ko par to, ka arī es būtu gana laba. Joks aiz joka, es nosmējos, ka es jau neesmu četras, viņš atteica, ka ja mani sagrieztu uz pusēm, arī būtu labi. Jau atkal – pasmējāmies un aizmirsām. Bet tad, divas dienas pirms prom braukšanas sākās – viņš teica, ka ar mani ir bīstami atrasties vienā telpā, jo es „pielaižot uguni” citiem cilvēkiem, un uz manu – kāda daļa gar citiem? Viņš atbildēja – varbūt es esmu viņu vidū… Un atkal, atgriešanās pie nevainības. Izrādījās, ka centīgajam Edgaram ir jau 25, un viņš skumji teica, ka ir nevainīgs, ka neviena viņu negribot, ka viņš vēlētos pazaudēt nevainību pirms mirst (te es knapi valdījos, lai nesāktu smieties- Ļoti Veselīgs, Ļoti Spēcīgs puisis tādā vecumā ar tādiem apgalvojumiem – nu vai nav jaunības maksimālisms?). Protams, es valdījos, neteicu neko. Tad viņš piebilda, ka vēlētos to zaudēt ar gara auguma meiteni (šis jau bija mājiens manā virzienā, jo esmu garāka par vidusmēru). Uz to es atbildēju, ka uz to valsti, kurp viņš dodas mācīties, daudzas ir garas. Tad viņš aizgāja dziļāk mežā. Viņš ne reizi neteica neko tieši, katrreiz tikai salīdzinājumos, metaforās un tamlīdzīgi. Bet es tikai sēdēju un skatījos lielām acīm. Tad viņš aizbrauca. Pēdējā vakarā pirms prombraukšanas es apķēros viņam ap kaklu un teicu – nepazūdi! Viņš tikai klusi pasmaidīja.

Mulsinoši. Viņam patika Zane. To zināja visi. Vai viņš nāca pie manis, jo nevarēja dabūt viņu? Vizuāli mēs bijām līdzīgas, vai tika tāpēc? Un kāpēc burtiski pirms pašas prom braukšanas? Es jau arī biju aizņemta, vai viņam likās, ka mani vienalga var dabūt? Un nevainība… vai tikai prasmīga atruna, lai spēlētu uz žēlastību – tāds, es vēlos lai tu kļūsti par manu pirmo sievieti, un visas kūst? Vai patiesība? 25 gadīgs puisis, kurš labi pazīstamai meitenei, bet ne gluži draudzenei bārsta tādas patiesības neizklausās ticami. Tomēr kaut kas tajā viņa skatienā, viņa atturībā bija pavisam citādāks nekā viņa draugos-donžuānos. Saka gan, parādi man savu draugu un es pateikšu kas tu esi.

Vēlāk, kad runājām ar Zani, uzzināju, ka tikai pirms pašas viņa prom braukšanas viņa uzzinājusi, ka viņam patīk. Tieši tobrīd bija atbraucis arī viņas puisis, apciemot viņu. Vai tas bija katalizators viņa rīcībai? Viņai viņš nekad neko neesot teicis, ne atklāti, ne slēpti. Ne nopietni un tas viss viņai šķitis kā liels joks, kuram spēlējusi līdzi. Jau atkal, katrā jokā daļa taisnības. Es tā arī nepastāstīju Zanei par to, ko viņš teica man. Nav ko lieki bārstīties, nolēmu to paturēt pavisam pie sevis.

Es tā arī nekad neuzzināju, vai viņš patiesi bija nevainīgs, kura no mums tad īsti viņam patika un kāpēc viņš darīja tā, kā izdarīja. Mani aizvien kaitina nepabeigtības sajūta šajās „attiecībās”. Uzvesties normāli un būt draudzīgam gandrīz līdz pašām beigām un tad dažas dienas pirms pazušanas satramdīt visu tavu sirdsmieru un nozust. Es tā arī neuzzināju.

Tagged as: nevainīga, sekss, Sievietes runā