Princese uz zirņa

Man vienmēr ir gribējies, lai vīrietis mani iekaro. Nu tā, ka es esmu tā, kas neliekas ne zinis, kas nemaz viņu sākumā nemaz nav pamanījusi un beigās mana sirds ir izcīnīta. Nē, bez kaut kādas speciālas liegšanās un atteikumiem tikai principa pēc, tas manā izpratnē ir vienkārši stulbi. Man vienmēr ir šķitis, ka tomēr patiesi sievišķīgi ir būt tai skaistajai, maigajai dāmai, par kuras uzmanību cīnās.

Kā ir īstenībā? Visus savus puišus es dabūju sev pati. Izrādot uzmanību, nepazūdot, aicinot satikties, pirmajai uzliekot galvu uz pleca un bučas uz vaiga vietā pieliecoties skūpstam. Visiem es esmu uzdevusi tiešus jautājumus par to, kas tiek sagaidīts no attiecībām un bīdījusi tad tās tajā virzienā, kurā jābīda. Iespējams es vienkārši esmu hiperaktīva, man vajag visu ātri, es nevaru mēnešiem ilgi tirināties un gaidīt, kamēr man kāds izdomās piezvanīt un tad vēl pāris mēnešus, kamēr izdomās atkārtot tikšanos.

Tad nu dažreiz uznāk domas par to, ka kas tad es vairs par sievišķīgo būtni, kas ja ne gluži skrien pakaļ vīriešiem, tad vismaz pati visus izcīna sev. Bet tad es attapos, ka tā jau īsti nav, ka neviens nav mēģinājis par mani cīnīties. Tādi ir bijuši daudzi, gana daudzi. Tikai tad iestājas viens „bet”. Šie daudzie man ir tik ļoti nepatikuši, ka es esmu par visām varītēm no viņiem izvairījusies un jutusies fiziski nelabi pat ja nācās pārmīt tikai dažus vārdus. Kad vēl mācījos vidusskolā, kāpu laukā trīs pieturas tālāk/ātrāk un gāju kājām, lai tikai nebūtu jārunā ar kādu puisi no mana pagalma, jo, ja autobusā varēju vēl noslēpties pūlī, tad ceļš no pieturas līdz mājām bija gana vientulīgs un runāt ar viņu man nebija ne mazākās vēlmes.

Tad vēl kāds cits, kurš mani mēdza „izķert” studiju laikā, viņam patika man uzklupt ar visādām sarunām, kad es biju viena, vai kafejnīcā, vai auditorijā. Tad nu es ieviesu likumu nekur neiet viena, vienmēr tikai kopā ar kādu. Ar draudzeni līdz WC, ar draudzeni uz pagalmu, ar draudzeni pie pasniedzēja un tikai ar draudzeni auditorijā. Gandrīz nostrādāja līdz brīdim, kad viņš sāka man rakstīt internetā vēstules. Neatbildēju, bet viņš vienalga turpināja. Beigās es vienreiz atbildēju, tikā izrādīju interesi, sarunājām laiku, kad tikties un tad es pazudu. Vienkārši ignorēju, neatbildēju un nelikos ne zinis. Ceru, ka apvainojās.

Bet visskumīgākais stāst ir par kādu puisi, kurš man ilgi staigāja pakaļ, par kuru es vismaz gadu nelikos ne zinis un viņa uzvedība mani gandrīz vai uzjautrināja. Jāatzīst gan, ka viņš vismaz man neriebās, bet bija amizanti, ka tik jaunāks par mani puisis tā izrādīja par mani interesi un tā gribēja kaut ko vairāk. Man vienmēr bija atruna – viņš dzīvoja ļoti, ļoti tālu no manis un uz visiem viņa tekstiem par „nākamnedēļ es būšu Rīgā” es vienmēr atbildēju vienādi – piedod, bet man jau ir saplānots! Tolaik vēl piedevām es patiesi biju uzticīga savam puisim un man likās muļķīgi censties paralēli dibināt attiecības ar kādu citu, par ko es viņam arī pateicu. Uz to man tika atbildēts, ka gaidīs mani mūžīgi. Nu jā, tikai stāsti par mūžīgu mīlestību ir mūžīgi. Gana ilgi viņš man rakstīja, zvanīja, kad dažreiz nejauši satikāmies (kas vispār šķiet prātam neaptverami tādēļ, ka vienš Rīgā mēdz būt labi ja reizi dažos mēnešos) runāja, stāstīja un aicināja. Mani tas viss neinteresēja. Toreiz.

Kad tikko sākās pirmie krīzes momenti manās attiecībās ar puisi, kā tikko es apzinājos, ka es varbūt vēlos arī kaut ko citu, tā viņš, šis staltais, garā auguma puisis, kurš patiesībā nemaz nebija tik ļoti jaunāks, pazuda. Komunikācija vienkārši saka apsīkt. Zināju no drošiem avotiem, ka nekādas citas meitenes nav parādījušās, ka aizvien visaplūkotākā bilde uz viņa galda ir manējā un redzēju, ka katra mana jauna bilde internetā tiek pamatīgi izpētīta, tomēr viņš sāka pazust. Tieši tad, kad man viņu savajdzējās! Bija brīdis, kad es biju gatava pamest savu puisi viņa dēļ, nospļauties uz to, ka viņš dzīvo 600 km attālumā no manis un es viņu satiktu reizi divās nedēļās, bet viņš tad pazuda pavisam. Pārstāja atbildēt uz manām īsziņām, pārstāja runāt ar mani, vienkārši pazuda. Bildes gan aizvien turpināja skatīties.

Lūk tā, laikam tomēr pierādījums tam, ka tie, kas mums ir vajadzīgi, tiem mēs savukārt neesam vajadzīgi nemaz. Tādos brīzos es nespēju noticēt, ka vispār ir iespējams dibināt kaut vai kādas attiecības, kas ir garākas par vienu nakti un abus interesē kas vairāk izņemot pliku seksu.

Tagged as: attiecības, Sievietes runā