Uzbudinošā autoritāte

Vēl pāris gadus atpakaļ pildot tādus testiņus kā Purescore (http://www.purescore.com/) es smējos gandrīz skaļi balsī par jautājumiem kā „Have you ever had „unclean thoughts” about a male authority figure (doctor, teacher, boss)?”. Kā var patikt pasniedzējs? Vai – vēl drausmīgāk – priekšnieks?! Kaut kāds vecs kraķis, ar vārgām spējām, tikai lai kāptu pa karjeras kāpnēm, nekā citādāk! Par sirmiem akadēmiķiem aizdomājoties šķita, ka ilgi nevienu vīrieti negribēšu. Tas viss šķiet smieklīgi līdz brīdim, kad tas sākt notikt ar tevi.

Atceros, biju jau iepriekš dzirdējusi daudzas baumas par šo pasniedzēju. Stingrs, daudz uzdod. Laikam nebiju īsti pareizi klausījusies, jo izrādījās, ka stingrs viņš nav nemaz. Uzdod, jā, bet paskaidro arī labi. Bet tam visam tā bonusā – izrādījās ļoti, ļoti izskatīgs, nekāds ne sirmais akadēmiķis. Drīz kursabiedri pamanīja, ka ar mani nav labi. Sapņainu skatienu lekcijās, vienmēr ar neizpratnes pilnu „ko?! kas?! nē, nezinu!” uz jebkuru viņu uzdotu jautājumu par priekšmetu. Iemīlējusies? Nē, nē. Nogribējusies gan. Protams, es drīz vien to pārvērtu par joku, ka redz kā, kārtējais pasniedzējs un es, jo daudzi zināja, ka esmu iecienīta pasniedzēju vidū, jo komplimentus par izskatu saņēmu pat lekciju laikā.

Atceros kādā intīmākā sarunā ar kursabiedru viņš pavisam sašutis man jautāja – nu kas, kas tas ir, kas tev viņā patīk, vai tiešām tas šausmīgais akcents? Jāatzīst, latviešu valodā viņš runāja šausmīgi. Gramatiski pareizi, bet izruna? Vienkārši murgaini. Kursabiedram bija taisnība, man šķiet, ka akcents bija puse no viņa šarma. Ar viņa zemo, spēcīgo balsi kopā tas izklausījās fantastiski un mācību materiāls galvā nepalika nemaz.

Stīpiņa uz pirksta, precējies. Kā vēlāk uzzināju, ļoti agri precējies, droši vien bērna dēļ. Maza meitiņa-peciņa, tik uz pusi jaunāka par mani. Bet Viņš… es kusu. Nevarēju sagaidīt lekcijas. Tad izrādījās, ka Viņam piemīt šis mulsums, kā amerikāņu filmās, kad nespēj pateikt ne vārda un viss krīt no rokām laukā. Es to sāku izmantot. Skatīties acīs mazliet par daudz, mazliet par ciešu. Viņš mulsa. Sajauca vārdus. Piemēri lekcijās kļuva aizvien divdomīgāki. Es gavilēju. Un tanī pat laikā es maldījos pati savās sajūtās. Gandrīz saderinājusies, gandrīz precējusies. „Mana precētā draudzene” tā mani sauca meitenes nu jau pāris gadus. Ilgas, stabilas, mīlošas attiecība. Un te es sapņoju par citu! Esot kopā ar savējo – acu priekšā Viņš, pašai niekojoties, domās tikai Viņš. Viņa acis, šī balss… Man pat kļuva bail gulēt ārpus mājām, ja nu kāds izdzird ko es pa miegam saku, jo teicu es tikai viņa vārdu un tikai pašās dziļākajās intonācijās.

Rakstot kursa darbu man vienmēr bija daudz jautājumu. Pie viņa. Bet es nekad negāju viena, jo zināju – nedrīkstu. Kad gāja draudzene viņš ka pēc cūcības likuma vienmēr bija aizņemts un nevarēja atbildēt. Kā gāju es – vienmēr pieejams. Bet… Ētika neļāva viņam vairāk kā tikai mulst, bet kas draudēja man? Skandāls, sabojāta vēl neeksistējoša karjera.

Ar laiku es sapratu, ka tā ir tikai tukša, fiziska vēlme. Ar varu piespiedu sevi nedomāt, un, ja kādreiz kāds jokojoties pieminēja Viņu un mani, es atcirtu, ka cik var tos pašus bārdainos jokus, ka smieklīgi bija varbūt pirmās simts reizes, bet ne jau atkal! Liekas, ka pārgāja. Sapņot vairs nesapņoju, kopā ar mīļoto par citiem nedomāju… bet…ja man būtu iespēja pavadīt vienu nakti ar jebkuru cilvēku un par to nekad neuzzinātu neviens, es izvēlētos Viņu. Bet tad tā, ka arī Viņš par to neuzzinātu.

Tagged as: attiecības, Pieredze, Sievietes runā