Vārdi un apzīmējumi mūsu TĀM vietām

Nesen kādā grāmatā izlasīju sekojošu citātu, kura autore ir sieviete.

Men typically treat their penises as though they were separate,
disconnected objects with brains of their own. They say things like,
“Don’t talk to me. . . talk to him. He did it.” They give their
penises names like “Little Robert,” “Big Jim,” “Captain Fantastic,”
or “Mr. Doozy.” I have to admit, this really makes me laugh because
women are so different. How many women do you know who have pet
names for their vaginas? How many times do you hear women
affectionately refer to their genitals using names like “Miss Lucy”
or “The Cannibal”? You don’t hear women saying things like, “I guess
little Beth down there doesn’t want to come out to play today.”

Pēc tam, kad biju beidzis smieties par to, kā tiek aprakstīta šī situācija sieviešu frontes pusē, sāku domāt. Kā tad īsti ir ar to vārdu un nosaukumu došanu. Kas viņus dod, kādēļ. Kas viņus galu galā lieto.

Ok. Ja nākas pieminēt vīrieša dzimumlocekli, izsakos tēlaini, kā parasti vairums vīriešu. Ja vēl akurāt par savu, tad noteikti cenšos izteikties skaisti un pagodiņoši. Aptuveni tā: “Mans mazais draudziņš”, “Viņš”, “Vienmēr gatavais”, “Nakts kareivis”, utt. Jāatzīst, ka draugu lokā jokojot viņu saucam par Gunāru. Ja šo tekstu lasa kāds, kuram vārdā ir Gunārs, lūdzu to neuztver personiski, jo tas nekādā mērā tā nav domāts.

Tomēr, esmu saskāries ar situāciju, ka mīļvārdiņus parasti iedod sievietes. Šķiet tas visbiežāk notiek tad, kad ar tā palīdzību viņai ir sagādāta īpaša bauda. Un tad nu viņas ir tās, kas priekšspēles laikā pieskaroties viņam, ieskatās vīrietim acīs un pieklusinātā, koķetā un nedaudz neķītrā balsī saka: “Ū, es sajūtu, ka tavs Kareivis jau ir piecēlies kaujai”. Uz ko vīrietis cerību pilnām acīm un satrauktu balsi atbild: “Jā, vai tu vēlies lai viņš dodas kaujā?”. Un tad aiziet…

Dīvaini, bet es neesmu saskāries ar situāciju, kā arī dzirdējis, ka sieviešu īpašajām vietiņām tiek doti mīļvārdiņi un iesaukas. Tas, ka dažreiz sievietes savā starpā to vietiņu sauc kā īpaši, to es vēl esmu dzirdējies. Konkrētus piemērus gan tagad neatceros. Bet ne to, ka sarunā ar savu vīrieti.

Tā vien sāk likties, ka vīriešu dzimumlocekļa nosaukšana kādā īpašā vārdā ir tieši sievietēm raksturīga iezīme. Laikam tādēļ, ka, ne tikai vīrieša dzīvē, tas ir īpašs un svarīgs objekts, bet arī sievietes.

Kā tev šķiet? Kā tad tur īsti ir. Kādi ir tie mīļvārdiņi, un kas un kādēļ tādus rada.

Tagged as: sekss, Viedoklis, Vīrieši runā